ATVASARAS VALSIS

 Tikai vienu valsi,
Ruden, tev lūdzu –
Griez mani lapkritī šai!
Dejosim abi šais godos
Par godu vasarai.
Iedzersim, ruden, pīlādžu vīnu,
Reibsim kā šūpolēs vējš!
Vasaras savas jau kamolā tinu,
Laiks lēnām pēdas dzēš.
Tikai vienu valsi,
Ruden, tev lūdzu –
Griez mani lapkritī šai!
Griez mani, labais,
Šais godos par godu
Vasarai!

DĀVANA

 Rudens dāvina
pīlādžu ķekarus
un krāsainu lapu rotu.
Un atvasaras sauli
pār kļavām sudrabotu.
Ja man būtu tik daudz,
es tev arī dotu!
Bet manī ir tikai maigums,
sevi apslāpējis, kluss.
Lūpu pieskārienā,
acu skatā
un šķelmīgā smaidā dus.
Tik daudz es tev varu dot
neko pretī neprasot.

AR JŪRU RADOS

 Stārķi saposušies  baros –
Lidos prom.
Es ar jūru esmu rados –
Nedošos nekur.

Palikšu šai oļu krastā
Jūras noskūpstītā.
Tā kā kāpās sila priede
Salīkusi spītā.

Reizēm smagi dzīves ceļā
Asos oļos klupt,
Bet dzīves lielceļš sauc uz priekšu
Un nav laika skumt.

Skatos bērnos tā kā bērzos –
Kur zaļo dzīvesprieks.
Tad sīkās brūces, dzīves cirstas,
Liekas tīrais nieks.

Skatos mīļā siltās acīs –
Dzintarjūras krāsā.
Vienmēr zinu, ko tās sacīs,
Sedzot ciešā glāstā.

Te ir manas dzimtās mājas –
Zilā jūra, sils.
Miera debesis virs galvas,
Mīlestības pilna sirds.

Stārķi saposušies baros –
Lidos prom.
Es ar jūru esmu rados –
Nedošos nekur.

NEKO VAIRĀK

Tas arī viss, tas arī viss
Un neko vairāk.
Vien tālāk iet ar savu
Zvaigzni plaukstā.
Un iedēstīt to Dēklas

Artā laukā
Starp citu zvaigžņu puduriem.
 
Un noskatīties
 Savu zvaigzni plaukstam,
Un pateikties,
 Ka kritusi tā plaukstā.
Un neko vairāk,
Neko vairāk nevajag,
Kā Dievam pateikties.
 
Tas arī viss, tas arī viss
Un neko vairāk.
Pēc gadu tūkstošiem
kāds redzēs
Kādu smaidām
Ar tikko iekritušu
Zvaigzni plaukstā.

ES TEVI AICINĀTU

Es tevi aicinātu līdz sev rudenī,
Kad vasara aus sudrabotas kurpes.
Kad septembris klās miglas plīvuru
Virs meldros ieaugušās upes.

Kad stārķi sapulcēsies baros
Un dzimto lauku pārstaigās.
Kad kļavas ugunis sies zaros
No rudens lāpas dedzīgās.

Es tevi aicinātu līdz sev rudenī.
Bet vai tu nāktu? 

PALIEC

Vasara izsmaržo ziediem saldiem.
Pilna ar glāstiem, pilna ar maldiem.
Novīst pļavas – rudenī grimst.
Dzērvēm promejot vasara dziest.

Paliec pie manis un neaizej!
Nakts logā baida – kā pūce smej.
Vēl tavu glāstu vīteņos tīties,
Vēl tavos skūpstos apmaldīties!

Es tavas dzīves eņģelis būšu.
Paliec pie manis savu mūžu!

LAIKA KALĒJS

Laika kalējs nesteidzīgi kaļ.
Laika smēdē gadi pārtop mūžā.
Nevar tos kā dzelzi atpakaļ
No zobena kalt cirvī spožā.

RĪTS

Rīts kā svētelis
Sarkanām kājām
Iebrida pļavā,
Pacēlās spārnos.
Debesīs uzplauka
Ziedu pēdas,
Un pasaule modās
Spārnu vēdās.

SAULKRASTU JŪRMALĀ, VAKARA NOPŪTĀS

Saulkrastu jūrmala,vakara nopūtās,
Saulrieta staros zaigo.
Pasmeļu vilni,kas stalti kāpj krastā,
Veldzēju kaistošos vaigus.
Sakliedzas kaijas, selgā vīd bura,
Saule steidz noskūpstīt jūru.
Pieliecas apvārsnim tuvu, tuvu –
Noglāsta vilni sūru.
Sirdī man paliek saules siltums,
Jūras bezgala ilgas.
Apvij ap mani vēl savas rokas,
Lai mirklis šis neizbeidzas!

SENTIMENTS DZEJĀ

Es tev pieskaršos ar maigu sentimentu!
Zinu, tava sirds to sajutīs.
G.S.

JŪRAI ŠONAKT LŪPĀS SŪRI VĀRDI

Jūrai šonakt lūpās sūri vārdi.
Vilnis vilni šonakt nesaprot.
Grand pāri galvai pērkondārdi,
Dun mīļi soļi projām aizejot.

Jūra, lūdzu, šonakt labāk klusē!
Mazai kaijai tavos viļņos bail.
Sārtā kaija šonakt nespēj dusēt,
Melnā dzelmē atbalsojas vaids.

Jūrai šonakt lūpās rūgti vārdi.
Tos nesaprast ne tev, ne man.
Bet zinu es – tu kāpās gaidi,
Un krūtīs jūtu melodija skan.

TURI CIEŠĀK MANU PLAUKSTU!

Turi ciešāk manu plaukstu savā!
Tuvums tavs ar rāmu mieru glāsta.
Lūpas vaigam pieglaudušās klusē,
Acu skats par mīlestību stāsta.

Jūra krastā staltus viļņus sūta.
Dzirkst pie kājām zītars rasts.
Lai vai kas viens otram dzīvē būtu,
Mirklis šis ir bezgalīgi skaists.

Turi ilgāk savu plaukstu manā!
Nesaki, ka visu zini tu.
Man kā jūrai pārliecība sava –
Auklēt krūtīs saules dzintaru.

PASNIEDZ PRETĪ NOSALUŠĀS PLAUKSTAS!

Pasniedz pretī nosalušās plaukstas,
Lai tās varu savās sasildīt!
Diena dziest, pār mežu galiem
Sārta vakarblāzma krīt.

Pasniedz pretī vēsās lūpas,
Lai tās varu karsti noskūpstīt!
Nakts klāj pļavā miglas segu,
Griezi dziedam izguldīt.

Pasniedz pretī atvasaras glāstu!
Bērzos rāma mēnesgaisma līst.
Viens otram uzticēsim dzīves stāstu,
Nakts kā brūce lēnām kopā dzīst.

No dzejas krājuma "Vējā gaistošā" 2022.

*****

OGLES PELNOS

Ko man ar sevi darīt,

Ko man ar sevi padarīt?

Varbūt rīt vai parīt

Domas par tevi projām dzīt?

Šodien vēl gribu tām ļauties.

Nesteigšos kājas aut!

Domās pie krūtīm tev kļauties,

Rokām plecus skaut.

Tik daudz gribu paspēt,

Neatlikt neko rīt!

Ko man ar tevi darīt,

Ko man ar sevi padarīt?

Paiet un pārsāp viss.

Ogles pelnos dziest.

Mana mūža nepietiks

Tevi mīlēt un ciest.

No dzejas krājuma "Sarmoti ziedi" 2008.

*****

KAD MĪLESTĪBA GAIST

Kad mīlestība gaist

Kā rīta migla pļavā,

Viens otram salti ejam garām.

Lai tikai plaukstas nesaskartos,

Lai tikai nepaliek ne dadzis

Pie svārku atloka vai matos,

Lai it nekas vairs neliek manīt

Par jūnijnaktīm acu skatos!

Un paliek sirdī izdedži un pelni –

Krāsmatas pēc meža ugunsgrēka.

Sirds nealkst prieka, nealkst laimes...

Krītīs pukstēt reizēm pietrūkst spēka.

Mācos raudāt

Kā to mākoņi dara –

Nolīst pār zemi straumēm,

Lai zūd smaguma vara.

Silts jūtu lietus izlīst.

Plok asaru migla un gaist.

Sirds mīlestības dārzā

Plaukst ceriņkrūms skaists.

Laimīšu ziediem baltiem,

Pilns priecīgu vēju smaidiem

Viegliem, viegliem.

No dzejas krājuma "Kamīnpriekšā"2012.

*****

TU ESI MANA SVĒTDIENA

Tu esi mana svētdiena –

Rīta kafijas smaržīgais aromāts

Un putnu līksmās balsis aiz loga.

Mans romantiskais Klaidermans

Uz balta flīģeļa fona.

Tu esi kā tilla aizsargtīkls

Ikdienas rūpestiem, raizēm.

Kā ziedu vāze sarkanām rozēm

Un liktenīgi izvilktā loze.

Ienirst tavā azotē

Kā vētrainā mīlas jūrā,

Kur divatā burājam

Uz mīlestības salu,

Kam nav ne gala, ne malas.

Tu esi mana svētdiena –

Svētku diena!

No dzejas krājuma "Man pieder laiks'' 2010.

*****

NEVAR BŪT

Nevar būt, ka tevi izdomāju!

Vējš, kas matus jauc,

Esi tu!

Lietus no mākoņa pār seju

Un zilā medus puķe –

Esi tu!

Mijkrēslis, kas lēnām ēnas aijā,

Mēness daudzsološs kā komats –

Esi tu!

Gaisma istabā vistumšākajā

No sveces trauslās elpas –

Esi tu!

Nevar būt, ka tevi izdomāju!

Viss starp mums ir īsts un dzīvs.

Gaismas atspulgi un melodijas,

Un rudens dzērves pusnakts debesīs.

LAPKRITĪ

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,

Šai lapkritī man dots tik daudz!

No tava pieskāriena tīša

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,

Šai lapkritī viss krūtīs plaukst.

No vēla pumpura par kvēlu rozi.

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,

Šai lapkritī man dots tik daudz!

No dzejas krājuma "Ezers debesīs"2017.

*****

NELIEDZ MAN TEVI MĪLĒT!

Neliedz man tevi mīlēt!

Neliedz – kaut sirdī tev cits.

Tevi mīlot protu vēl ziedēt,

Cerību atvases dzīt.

Tevi mīlot spēju celties.

Kā vēja vanags planēt un krist.

Lepnumu salauzt kā skalus,

Viskvēlāko uguni degt.

Nāc, sildies un topi par gaismu!

Par gaisu, par dzidru veldzi.

Man neiztikt bez tevis

Kā neiztikt rudzu maizes.

Kaut man savas acis sedz,

Kaut citam siltu pavardu dedz.

KĀ PIESIET VĒJU?

Kā piesiet vēju?

Vējš naktīs lauž logu slēģus.

Un zvaigznes – ko ar tām darīt?

Tās logā met zibsnīgus starus.

Grieze griež nakti uz pusēm

Un neļauj mierīgi dusēt.

Kā mierināt sirdi lai klusē,

Lai beidz mēmi tirdīt?

Es pati zinu,

Ka manī tavs tuvums mīt.

Es pati zinu taku,

Kur rīt tevi sagaidīt.

Bet vējš logā...

Un vientuļas lapas krīt.

Sirds nevar rītausmu sagaidīt.

No dzejas krājuma "Zilu ceriņu upes"2014

*****

VARBŪT VĒLĒJOS PAR DAUDZ?

Vēlreiz tevi satikt vēlos

Gaujmalā, kad ievas zied!

Kur tik bieži pusnakts sapņos

Man ar tevi kopā iets.

Bet tu citas upes krastā

Tieši šonakt ievas lauz.

Ziedi sabiruši matos,

Man tavs skaistums ļoti skauž.

Man tavs skaistums dziļi sirdī

Nepāriet un nepārsāp.

Gauja iemet putu vilni

Tīši sejā un man sāp.

Bet tu citas upes krastā

Šonakt baltas ievas lauz.

Izsapņotā, neparastā,

Varbūt vēlējos par daudz?

TĀ NOTIEK

 Tā notiek.
Laiks nāk un iet.
Kļavas rudeņos nosarkst,
Ķirši pavasaros zied.
Vien manī kādas durvis
Neturas ciet.
Tās naktīs kāds virina.
Te vaļā, te ciet...
Tā notiek.
Aust jauna diena,
Vakarsaule riet.
Skumstu, smejos,
Raudu un dziedu.
Viss notiek!
Laiks nāk un iet.
Vien manī kādas durvis
Neslēdzas ciet.

KĀ JŪRA KRASTU MĪL

Kā jūra krastu mīl,
Tā mīlu tevi.
Nekur no tevis prom
Man neaiziet!
 Zem kājām liedags balts,
Milzt padebeši zili,
Un jūrā sārta saule riet.
Zem kājām kāpu smilts –
Cik daudz gan tajā stāstu!
Kā villainē ņirb pērļu raksts.
Vēl augums auklē tavus glāstus,
Un vakarkrēslā tinas krasts.
Man lūpās atplaukst maigi vārdi. 
Tev, kas savu mūžu manam dod.
Nekad es nenodarīšu ar vārdu pāri,
Mīlestība tikai labus vārdus rod.
Nekur no tevis prom
Man neaiziet!
Tu esi krasts,
Kur varu savu laivu siet.

SIRDS RUDEŅO

Sirds rudeņo,
Kad pienāk septembris
Bez stārķiem,
Un asā vējā vientulīgas
Lapas ris.
Kad mākoņi pie zemes
Pienāk tuvāk
Un asinssarkans
Kvēlo pīlādzis.

Sirds rudeņo,
Kad tālē aizplīv putni
Kā lakati uz auklas izžauti.
Kad bērziem
Zeltaini top mati
Un salna rītos
Izkar izkārtni.

Sirds rudeņo.
Bet rudens saules zeltu
Saujām
Kuplos bērzos sēj.
Kā gan sirds to nemanīju,
Cik līksmi
Bērzu zari smej?

Rudens Saulgrieži
Ver plaši vārtus –
Uz ziemas pusi
Ceļarādi vērš.
Bet mīļas acis
Slīd man pāri
Kā silts un glāstošs
Dienvidvējš.

MĪLESTĪBA VIENMĒR ATNĀK LAIKĀ

 Mīlestība vienmēr atnāk laikā.
Arī tad, kad ziedos salna krīt.
Nāk kā atvasaras saule
Salnas skartos ziedus noglāstīt.
Glāstoša kā mīļā siltā elpa
Vēsās lūpas sasildīt.
Mīlestība vienmēr atnāk laikā.
Ziemas salā siltu guni kurt.
Un nav jābūt zīlniekam nedz magam,
Un nemaz nav jāprot burt.
Mīlestība vienmēr atnāk laikā.
Neaizmirstulēs kad Gaujas krasts.
Upei prātā nerātnība daža,
Arī tev un nav tas nekas neparasts.
Mīlestība nāk kā maija ziedon's.
Nenovēršami kā laiks, ko nesasiet.
Izplaukusi baltā ceriņzarā
Laimes pilniem ziediem zied.
Mīlestība vienmēr atnāk laikā.

NEPARASTI

 Neparasti zvaigznes šonakt krīt
Un neparasti vārdi tavās lūpās.
Un skūpsts, kas dedzina ik brīdi
Kā uguns, kuru nevar nodzēst.
Kā pirmoreiz, kā mūžu iepriekš
Sirds mulsums nepāriet
 Un vaigos rozes zied.
Tik neparasta nakts, ka bīstos,
Lai trauslais mirklis nenozied.
Lai nenozied kā baltais jasmīns
Saldi tvanot vakarvējā,
Lai tavi pirksti manos matos
Līdz mūža galam uzkavējas.
Lai neizgaist kā rīta migla
Rasas pilniem acu plakstiem,
Lai caur asarām un smiekliem
Viens otra vārdu sirdī rakstām.
Neparasti zvaigznes šonakt krīt
Un neparasti vārdi tavās lūpās.
Un neparasti tuvus atrod rīts
Mūs mīlestības glāstu šūpās.