DZEJA UN DZIESMAS KORIM

 

SARMOTI ZIEDI

MAN PIEDER LAIKS. RED.EVA MĀRTUŽA

ILUSTRATORE ILZE RAMANE

KAMĪNPRIEKŠĀ

ZILU CERIŅU UPES. RED.IEVA MIĶELSONE

EZERS DEBESĪS

VĒJĀ GAISTOŠĀ

GUNDEGAS SALNAS DZEJA

LABRĪT, SAULĪT, PASAULĪT. ILUSTRATORE SOLVITA DANEVIČA

ILUSTRATORE SOLVITA DANEVIČA, AUTORE GUNDEGA SALNA

BALTI DEBESS ZIEDI.KOMPONISTS ĒRIKS EGLĪTIS

PILNS MĪLESTĪBAS LAIKS. ĒRIKS EGLĪTIS

GUNDEGA SALNA, ĒRIKS EGLĪTIS

OJĀRA VĀCIEŠA VEICINĀŠANAS BALVA DZEJĀ GUNDEGAI SALNAI 2009.GADĀ PAR DZEJAS KRĀJUMU "SARMOTI ZIEDI". IZD. RASTRI.

 

VĒJA PATVAĻA

 Vainosim zarlauzi vēju!
Vējam ir vēja spējas
Aizstumt mākoņus, atpūst lietu.
Nest sēklas, lai pļavās sējas!
Plīvot matos, lai plīvo pa gaisu!
Ziedlapas nebēdā kaisīt.
Pūst aukaini acīs un asaras raisīt.
Vainosim nerātno vēju,
Kas no tevis pie manis skrēja,
Kā zaru aizlauza, garām pazibēja.
Te nav tev daļa, vien vēja patvaļa.

https://buki.lv/veja-gaistosa

BET ES JAU TEPAT BLAKUS

 Bet es jau tepat blakus.
Viegli aizsniedzama ar roku.
Ar vārdu sasaucama
Jebkurā brīdī.
Un tu jau to zini tik labi,
Ka esi aizmirsis,
Kurā atvilktnē zelta gredzeni.

IEMĪLĒJOS IZSPŪRUŠĀ VĒJĀ

 Iemīlējos izspūrušā vējā!
No papēžiem līdz matu galiem.
Vējš saldi ievējoja sirdī
Maiga dienvidvējā vārdiem.
Bet prāts man teica: – Netici,
Kad zelta kalnus sola!
Vējš mīl katru meiteni
Uz Ziemeļ – Dienvidmola.
Bet es iemīlējos izspūrušā vējā!
Tepat – uz Mangaļsalas mola.

https://buki.lv/veja-gaistosa

VASARA AIZLEC

 

Vasara aizlec
 
Kā zaļa varde vasara aizlec kalnā,
Kur pelēkas dzērves kliedz.
Rugājos salnas elpa tinas,
Mežmalās zili virši zied.
Kur vakaru ēnas garumā stiepjas,
Rudens saulgriežu vārtos gozēties,
Kur septembris pietvīcis runā dzeju
Pret lietus mākoni atspiedies.
Kā zaļa varde vasara aizlec
Debesu dzelmē,
Kur krāsaini šļaksti
Zemes elpu un izelpu zīmē
Rudens dzeltenā rokrakstā.

ZIRNEKLĪTIS

 ZIRNEKLĪTIS

Zirneklītis ziedu pļavā

Visu nakti audis

Dzīparu pie dzīpariņa –

It nemaz nav snaudis.

Tinis, pinis tīmeklīti –

Smalku, smalkā rakstā.

Zemes vējiņš palīdzējis

Tikt tam smilgas mastā.

Bet no rīta, saulei lecot,

Tīkliem pilna pļava!

Katrā tīklā šūpojas

Pērlītes kā balva.

Zirneklīt, zirneklīt,

Tavās sudrab' nītīs

Sapinušies vasariņas

Miglas pilnie rīti!

Gundega Salna " Labrīt, Saulīt, Pasaulīt! '' 2023.

BEZ VĀRDIEM

 

Mēs dzērām ar tevi kafiju
Melnu kā rudens nakti.
Aiz sienas spēlēja gramofons
Senu, čīkstošu vanila plati.
Mēs klausījāmies viens otrā
Nepasakot ne vārda.
Aiz loga saule slīdēja,
Pļavā baloja siena zārdi.
Skaista, skaista ir mūsu vasara.
Skaista bez vārdiem.

RUDENS VĒL TIKAI IESPĒLĒ

 Rudens vēl tikai iespēlē
Vēja akordus bērzos.
Nesteidz krāsas jaukt paletē –
Ar āboliem našķojas dārzos.

Rudens vē tikai iekrāso
Pa košai lapai kļavās.
Ar sudraba rasu apraso
Rītos un vakaros pļavas.

Rudens vēl tikai vārtus vērs.
Degs rudens saulgriežu sārtus.
Krāsainas petardes salutēs
Un košā lapkritī pārtaps.

* Našķojas – cienājas

klikšķini 2x

KAD MĪLESTĪBA GAIST

 Kad mīlestība gaist
Kā rīta migla pļavā,
Viens otram salti ejam garām.
Lai tikai plaukstas nesaskartos...
Lai tikai nepaliek ne dadzis
Pie svārku atloka vai matos,
Lai it nekas vairs neliek manīt
Par jūnijnaktīm acu skatos!

Un paliek sirdī izdedži un pelni –
Krāsmatas pēc meža ugunsgrēka.
Sirds nealkst prieka, nealkst laimes,
Krūtīs pukstēt reizēm pietrūkst spēka.

Mācos raudāt
Kā to mākoņi dara –
Nolīst pār zemi straumēm,
Lai zūd smaguma vara!

Silts jūtu lietus izlīst.
Plok asaru migla un gaist.
Sirds mīlestības dārzā
Plaukst ceriņkrūms skaists.
Laimīšu ziediem baltiem,
Pilns priecīgu vēju smaidiem...
Viegliem, viegliem!

ES RUNĀJU ĻOTI KLUSI

 Es runāju ļoti klusi.
Klusi kā lapas vējā.
Kā lietus mākoņi
Lietu pār zemi sijā.
Klusi kā mostas rīts
Bikliem putnu čukstiem.
Kā rasa, kas zālē mirdz
Sidrabotiem rakstiem.
Varētu taisnoties vēl un vēl...

Bet gribas kliegt, lai jūti!
Lai sadzirdi ar sirdi
Lapu šņukstus vējā.
Lietu, kas dauza rūtīs.
Lai klausies putnos no rītiem,
lai otrreiz iemigt grūti!
Lai sadzirdi ar sirdi...

Bet es runāju ļoti klusi
Spilvenam piekļāvis seju.
Klusi kā laiks sekunžu skrejā.
Tik klusi kā lapās vējš
Čukst vārdus,
Ko pierakstu dzejā.

RUDENS LAPSA UGUNS RUDU ASTI

 Rudens lapsa
Uguns rudu asti
Cauri Gaujas vērim velk.
Košās dzirkstīs aizdedz
Gaujas krastus,
Kļavas piekrastē kā lāpas dedz.

Vēji kuplos bērzos
Spēlē dūkas,
No debess dārziem
Zvaigznes riekšām ber.
Izkaisa. Un tavā klusā dārzā
Pīlādzī kā krāšņas krelles ver.

Zvirbulēni – nometnieki sīkstie,
Laimīgi no zara zarā spurdz.
Rudens nebīstas
Un nealkst silto zemju,
Kur pat sapņos
It nekad nav būts.

Izdegs lapu zelts,
Gaisīs zelta pelni.
Mazs pumpurs klusi
Zarā apsegsies
Ar siltu dzimtā koka delnu.
Līdz atkal pavasaris gaisā ies.

RUDENI, RUDENI

 Rudeni, rudeni, iekūru aizkūri –
Gail ogles pīlādžos, liesmo skatieni.
Okera liesmās sprēgā birztalas.
Vējš pūš uguni, plīv zeltainas plēksnes.

Rudeni, rudeni, kam kur uguni –
Melnos matos pelnus kaisi?
Zelta ogles, darvdeģi, dedzini,
Purpura apmetni pret sudraba maini?

–Lai karstās ogles paturēt vari,
Kad pēdās kāps sudraba novakari!
Lai silti kā pumpuram dzimtajā zarā,
Kad ziema skaus pamali vižņu varā!

Degoša kļava virs galvas šalc klusi,
Sarkaniem vaigiem nosarkusi –
Lai vari skaisti nosirmot
Krūtīs vasaru paturot!

VASARA RUDENS DEGTĀ KAMĪNĀ

 Vasara rudens degtā
kamīnā gail.
Liesmainas sprikstis
krīt septembra vējā,
Debess lukturos aizdegas
un naktīs krīt lejā.

Nokrīt pa dzirkstij spožai
zelta un okera krāsā.
Nogulst pie vēlīna gājēja kājām,
steidzīgi soļi iemin tās rasā.

Nav septembrim
krītošo zvaigžņu žēl.
Tas sola pa plēksnei vēl un vēl.
Jūs lūdzat zvaigzni,
kas mirklī krīt,
Sapņus un vēlmes piepildīt.

Rītausmā –
septembra dubļos,
Guļ zvaigznes tukšas.
Iztērētas, izdzisušas.

KAD NEKAS VAIRS NEPALIKS

 Kad nekas vairs  nepaliks pāri no vasaras (izkusīs kā saldējums uz mēles)
atliks zeltains rudens, kad dāvināsi man mārtiņrozes un pīlādžogu
pilnus sērmūkšķus, teikdams:
– Te vēl ir daudz no vasaras bula, mazs sveiciens atvasaras.
Bet kad iztērēts taps rudens zelts, pēdējās dzērvenes salasītas,
dzērvēm pauniņā launagtiesai iesietas, mums pāri atliks salā dzirkstoša ziema.
Ziemā tu sildīsi manas delnas savās, un leduspuķes logā sarmos kā baltas ievas,
un tu  man ausī čukstēsi klusi:
– Nekad nav tik skaistas naktis kā ziemā – zvaigžņu galaktikām piesētas debesis,
kā tavas acis, kad lūkojies uz mani smiedamās.
Un kad iztērētas tiks arī ziemas naktis, izdedzinātas krāsainu sveču daktīs,
tu  manam vaigam piekļāvis seju teiksi:
– Drīz pavasaris – nāks vasara un silti, silti novakari .

Un tā katru gadu ik reizi…cik daudz saldējumu būsim kopā apēduši – ak kungs!

ZIEDIET RUDENĪ

 Ziediet rudenī – ziediet!
Pīlādži arī zied...
Koši sarkanām ogām
Kvēlo kā saules riets.

Ziediet rudenī – ziediet!
Debesis arī sāk
Pumpurot tumšzilām asterēm,
Balti adatainām.

Ziediet rudenī – ziediet!
Sarma, kad pumpurus segs,
Ziedēs vien rudens ogles
Sirmā cepure.

NOLIJA ZVAIGZNES

 Šonakt nolija zvaigznes.
Ābeļu dārzā, asteru dobē.
Mēness, zeltaini blāvs,
Grauza nakti kā villaini kode.
Rīts mazgāja rasā acis
Un iededza ugunskuru.
Dzirkst dārzā zvaigžņu jūra
Pilna krāsainu asteru buru.

DEBESIS PUTNU PIEZĪMĒTAS

 Debesis putnu piezīmētas.
Sirdi glāsta spārnu vēdas.
Un sirds atkal par rudeni,
Sirds par gājputniem stāsta.
Bet vasara, vasariņa,
Gaiša prieka asariņa,
Gaistot pa saules staru,
Skūpstam sūta atvasaru.

TIK SILTA ELPA MĪLESTĪBAI

 Rudenim pie krūtīm atvasaru spraužu –
Vēlīnu pienenes ziedu.
Un tavām lūpām sev pieskarties ļaušu
Zem septembra zvaigznēm.
Lai rudens, ko mīlu,
Velk debesīs gājputnu svītras!
Sirds glabā vasaras dzērves
Mūžam zaļajās ilgu mētrās.
Un tavām lūpām sev pieskarties ļaušu,
Lai tu būdams kādu ļaužu.
Tik silta elpa ir mīlestībai.

MAN VIENMĒR GRIBĒJIES BALTU GULBJU

 Man vienmēr gribējies baltu gulbju.
Bet smej diena un ņirdz,
Un tad vairs neliekas tīra.
Un debesīs pelēks kliedz dzērvju kāsis:
– Kāpēc? Par ko tu pasaulē nāci,
Ko tava dvēsele grib?
Kur ir tas lauks, ko sēt esi sācis,
Vai asni pret debesīm milzt?
Kur domas bezmiegā apkārt maldās,
Vai tās kāds dvēselē slēdz?
Kas esi tu uz šīs planētas mazās?
Cilvēks? Vai vardulēns?

Tā smej diena un ņirdz.
Un pamale ruda kvēl.
Un vēl viens rudens
Nokaist dvēselē.
Un kliedz lidojot dzērves:
– Žēl! Žēl! Žēl!

Bet man vienmēr gribējies baltu gulbju.

ATVASARAS VALSIS

 Tikai vienu valsi,
Ruden, tev lūdzu –
Griez mani lapkritī šai!
Dejosim abi šais godos
Par godu vasarai!
Iedzersim, ruden,
Pīlādžu vīnu,
Reibsim kā šūpolēs vējš!
Vasaras savas jau kamolā tinu,
Laiks lēnām pēdas dzēš.
Tikai vienu valsi,
Ruden, tev lūdzu!
Griez mani lapkritī šai!
Griez mani, labais,
Šais godos par godu vasarai!

DĀVANA

 Rudens dāvina pīlādžu ķekarus
Un krāsainu lapu rotu,
Un atvasaras sauli
Pār kļavām sudrabotu.
Ja man būtu tik daudz,
Es tev arī dotu.
Bet manī ir tikai maigums.
Sevi apslāpējis kluss –
Lūpu pieskārienā, acu skatā
Un šķelmīgā smaidā dus.
Tik daudz es tev varu dot.
Neko pretī neprasot.

RUDENĪGA NOSKAŅA

 Diena salijušiem matiem
Kailos plecus sedz.
Diena kā es pati –
Dvēsele reti kailu sevi redz. 

 
Pielijušas acis.
Skats – nomaldījies rēgs,
Tausta ceļu naktī.
Nakts kā linu mārks.

Neizturu. Saucu.
Svešas ēnas klīst
Rudens pēdās.
Līst. Līst.

Sārta lapa kā uguns
Manu balsi dzird.
Aizdedzināt sola,
Bet ne ceļu šķirt.

Ceļu vējlukturi.
Rudas lapas zied.
Brienu lapputenī.
Ļoti viegli iet.

NERĀTNAIS RUDENS

 Rudeni, nerātni,
Ko gan tu dari?
Man tavā lapkritī
Pumpuro zari!
Kā ievu krūmam
Plaukst ziedu skaras.
Ziedoni apturēt
Pat salnai nav varas.

IR LABI AR TEVI KOPĀ

 

Rītausmā mazgātu seju
Sārtvaidzes asteres tvīkst.
Varbūt septembris lūgs tās uz deju,
Dārzā virmos asteru zīds.
Balodis mežmalā dūdo
Pret sauli izriesis krūtis.
Baravika sūnās
To sveicinot paceļ hūti.
Priedainē, septembra vējā,
Sačukstas viršu ziedi.
Spārnos paceļas putni
Velkot debesīs gājputnu sliedes.
Ir labi ar tevi kopā
Zem septembra debesīm klusēt.
Ir labi ar tevi kopā būt viens otra pusē.

NOREIBUSI NO MĪLESTĪBAS

 Noreibusi no mīlestības
Kā taurenis lidinos.
Dzīvības avoti urdz,
Un dvēsele pilna,
Tik pilna palo.

TAVS EŅĢELIS

 Es šonakt dziedāju sapnī.
Kā ērģeles skanēja balss.
Un sapnī man bija spārni,
Es lidoju un ap mani
Baltu eņģeļu bars.

Es šonakt sapnī laimīga biju.
Mani neskāra laicīgas varas.
Es biju brīva un pati,
Un plašā Visuma kāra.

Es šonakt raudāju sapnī
Un izliju Zemei pāri
Mirdzošos kristālos,
Ko sniegā saskatīt vari.

Es šonakt biju tavs eņģelis,
Kurš spārniem sargādams tevi,
Laidās tev pāri.

BURVIS

Nemanāms burvis
leduspuķes logā bur.
Tu skaties manī 
caur sveces liesmu.
Raisās ņieburs,
un tāla balss
Sauc atmiņā
vasaras dziesmu.

TEICI

Teici – tu mīļa esi!
Vējš vārdus aiznesa līdz.
Iesvieda apsei klēpī,
Lai šūpo, lai auklē
Līdz modīsies rīts.
Nosarcis, laimīgs
Kā grēkojis būtu.
Kā ņēmis ko liegtu,
Ne liktens dotu.

LAI PUĶE PALIEK PĻAVĀ

Lai puķe paliek pļavā –
Neplūc to!
Nāks salna asu cirtni,
Zieda dvēsele aizlidos.

Lai bite paliek ziedā –
Nesamin to!
Bites liepziedos dziedās
Par vasaru smaržīgo.

Lai stirna paliek mežā –
Nenogalini to!
Stirnai acīs
Rāms biklums trīsuļo.

Nelaid asus vārdus pār lūpām –
Paturi sevī tos!
Ar vārdiem var spārnos pacelt,
Var samīt putekļos.                      

CIK JAUKI

Cik jauki šodien lietus līt!
Skatos mākoņos, skatos peļķēs.
Aiz apkakles nebēdnes lāses krīt
Un   lāmu šļakatas zeķēs.

Vasarai zaļie logi vaļā,
Pland  jasmīnu aizkari vējā.
Mākonim vecās stērbeles plīst
Laižoties čigānu dejā.

Tik jauki šodien lietus līst,
Tik saldi smaržo zeme!
Un dvēsele vaļā lūst
Kā lauks, ko šķēlē lemess.