Vasara rudens degtā
kamīnā gail.
Liesmainas sprikstis
krīt septembra vējā,
Debess lukturos aizdegas
un naktīs krīt lejā.
Nokrīt pa dzirkstij spožai
zelta un okera krāsā.
Nogulst pie vēlīna gājēja kājām,
steidzīgi soļi iemin tās rasā.
Nav septembrim
krītošo zvaigžņu žēl.
Tas sola pa plēksnei vēl un vēl.
Jūs lūdzat zvaigzni,
kas mirklī krīt,
Sapņus un vēlmes piepildīt.
Rītausmā –
septembra dubļos,
Guļ zvaigznes tukšas.
Iztērētas, izdzisušas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru