Rudens

Rudens nesaudzīgā vējā
Mūža kalendāra lapas riss.
Sirds atkal vienu gadu pazaudēja,
Bet rudens kaparā dzimst jau cits.
Visapkārt virmo greznums -
Uz dzīvību un nāvi,
Okers, bronza, zelts
Un balta smilts.
Krīt zvaigžņu mākoņi,
Krīt košu lapu kāvi
Un jauna gada ritmu uzsāk sirds.

Neaizej

Neizgaisti kā vakara ēnas.
Tā dūmu grīste debesīs
Kāpj no mūsu mājas.
Neaizej, neizgaisti kā vieglas
Mūzikas skaņas.
Vēl nekas nav beidzies.
Vēl vasara tikai briest
Un mūsu jāņogas zaļas.

Diena atvadoties

Diena atvadoties vēstuli raksta
Ar slīpu saulstaru rokrakstu.

Vakara ēnas kā garumzīmes
Stiepjas pār Gaujas krastu.

Pelēkā mundierī nakts
Krāsaino vēstuli paslēpj.

Rītausmā kalnā kāpj dakts –
Dienas pastnieks.

Šonakt siešu savus suņus

Šonakt siešu savus
Suņus cieši,
Lai tie neskrien
Tavas pēdas dzīt.
Aizdarīšu vārtus tīši,
Sardzē stāvēs lepna spīts.

Domās nespēšu pēc
Tevis tiekties?
Nevarēšu pelnos
Ogles dzēst?
Nenoliegšu – viegli neies
No krūtīm sirdi laukā plēst.

No krūtīm izraut sirdi –
Paņemt zobos.
Kā sunim naktīs
Kaukt uz Mēnesi.
Šo dzīvi pārvērst jokos.
Aizmirst pasaulē ka esi.

Mani suņi šonakt
Rātni dusēs.
Neskries naktī
Tavas pēdas dzīt.
Sirds ( muļķe) ievainota klusēs
Un lepna vientulībā dzīs.

Nerātnais rudens

Rudeni, nerātni,
Ko gan tu dari?
Man tavā lapkritī
Pumpuro zari !
Kā ievu krūmam
Plaukst ziedu skaras,
Ziedoni apturēt
Pat salnai nav varas!

Ja būtu

Ja man būtu dzeltenu
Gundegu pļava,
Es tev pretī skrietu,
Kaut ziedi sapītu kājas
Un es netiktu
Ne no vietas.

Ja man būtu
Tavā aizvējā
Ugunskuram vieta,
Es to iekurtu, –
Kaut uguns dūmotu,
Nedegtu iekurs.

Bet dzīvē viss notiek citādāk.
Kā vējš pār pļavu skrietu
Un ugunskuram
Atrastu citu vietu.

Ja būtu atvēlēts laimes brīdis,
Vai mēs kļūtu tuvāki,
Kaut par sprīdi?

Neparasti

Tik neparasti saule riet.
Tik neparasti
Matu pīnes raisās.
Un nakts tik neparasti
Rasu sien
Pie naktsvijoles
Zieda skaista.

Un tu tik neparasti tuvs –
Basām kājām ziedu rasā.
Viss debess krāšņums
Grimst pār mums –
Kā liktens grāmatu
To lasām.

Tik neparasti saule riet.
Tik neparasti
Matu pīnes raisās.
Un tavas rokas mani sien
Un neparasti cieši saista.

Tevi satikt

Tevi satikt nāku
Šai ceļā
Caur sarmotiem rītiem,
Caur mēnesnīcām –
Sagūstītiem sapņiem,
Iesprostotiem dzīves
Labirintā.

Es tevi satikt nāku
Šai ceļā
Negaidīti.

Domas pie tevis

                                                                              Gundega Salna

 Domas pie tevis

Kā bites ziedu pļavā

Izlaipo atmiņu ziedus,

Kas gan sūrmi,gan saldmi glabā,

Bet vienmēr atgriežas sirdī

Mīlestības putekšņos

Sabristām kājām.

Kad ugunskurs izdedzis

Kad ugunskurs izdedzis,

 Paliek pelni –

Sudrabainas plēksnes,

Kas karsti virmo.

Tuvums sadedzis,

 Ogles melnas

Velk treknus krustus

Pār pagātni dzīvo.

Tur vēji vairs

Neuzpūtīs liesmas.

Sirds aizmirsīs tevi

Kā senu dziesmu,

Vien  tāla atbalss

Sirds nostūrī dzīvos,

Kur atmiņas rāmas

Kā dūmaka plīvos.

Ak kungs

Kad nekas vairs  nepaliks pāri no vasaras (izkusīs kā saldējums uz mēles)
atliks zeltains rudens, kad dāvināsi man mārtiņrozes un pīlādžogu
 pilnus sērmūkšķus, teikdams:
- Te vēl ir daudz no vasaras bula, mazs sveiciens atvasaras.-   Bet kad iztērēts taps rudens zelts, pēdējās dzērvenes salasītas,
  dzērvēm pauniņā launagtiesai iesietas, mums pāri atliks salā dzirkstoša ziema.
Ziemā tu sildīsi manas delnas savās, un leduspuķes logā sarmos kā baltas ievas,
un tu  man ausī čukstēsi klusi:
 - Nekad nav tik skaistas naktis kā ziemā - zvaigžņu galaktikām piesētas debesis,
kā tavas acis, kad lūkojies uz mani smiedamās.-  Un kad iztērētas tiks arī ziemas naktis, izdedzinātas krāsainu sveču daktīs,
  tu  manam vaigam piekļāvis seju teiksi:
- Drīz pavasaris - nāks vasara un silti, silti novakari- .

Un tā katru gadu ik reizi...cik daudz saldējumu esam kopā apēduši - ak kungs! 
Gundega Salna 

Laimes asara

Vai tās lietus lāses uz vaiga

Nestas ar negaisu vakara vējā?

Nē ,tās laimes asaras

Kā silts vasaras lietus sejā.

Neraudi, mākonīt

Neraudi, mākonīt, neraudi!

Bet, ja raudi, tad no sirds!

Jo tikai tad saulesstari

Šķils dvēselē gaismu,

Kas septiņās krāsās mirdz.

Ziediet rudenī

Ziediet rudenī – ziediet!

Pīlādži arī zied.

Koši sarkanām ogām 

Kvēlo kā saules riets.

Ziediet rudenī  – ziediet!

Debesis arī sāk

Pumpurot tumšzilām asterēm,

Balti adatainām.

Ziediet rudenī – ziediet!

Sarma kad pumpurus segs,

Ziedēs vien rudens ogles

Sirmā cepure.

Vectēvam

Laiks kā noskrējies suns

Knapi velk kājas.

Vectēv, neguli – pīpē kvēl guns!

Bet vectēva laiks laisks

Kā kaķis uz mūra –

Simts apaļi gadi – simts gadu

Vectēva mūža pūrā.

Kūp piere – vagots tīrums.

Deguns, zods – lepni kalni.

Acu zilie ezeri mirgo,

Matu rogas glauž smaga delna.

Sirmais zemniek, laiks tevi lēnām tin.

Laiks žiglos soļus

Kā rumakus pieguļā pin.

Bet valoda sprēgā silta un gudra guns.

Ir  laiks aizdegt sveces –

Svarīgs ik jautājums

Vectēva aizejošajam laikam,

Kam tik daudz rūpju par mums.

Nebaidies princese būt

Nebaidies princese būt!

Brist manā sapnī

Sudraba kurpēs.

Es tevi atpazīšu,

Ja kā pelnrušķe nāksi,

Kājām sadzeltām nātrēs.

Es tevi atpazīšu

Zem lietus mākoņiem,

Zem  okrobra zvaigznēm

Tavas pēdas nolasīšu.

Cik

Vecs zīlnieks izlika kārtis,

Cik daudz man šai dzīvē vinnēt.

Cik daudz šai dzīvē vilties,

Cik mīlēt.

Bet vējš, šķiet gluži bez vainas,

Noslēpies zaļajā eglē,

Kā nebūtu mani glāstījis,

Nebūtu mīlējis.

Svarīgs ik mirklis

Tavas rokas ap maniem pleciem

Silda ar gaišu tuvumu.

Mēs priecājamies par niekiem,

Kas pilda dienu vezumus

Sīkiem, vienkāršiem  priekiem.

Un svarīgs ir katrs mirklis,

Ko sējam kā graudus

Ikdienu vagās,

Kas izaug par laimi.

Nolija zvaigznes

Šonakt nolija zvaigznes.

Manā dārzā, asteru dobē.

Mēness zeltaini blāvs

Grauza nakti kā villaini kode.

Rīts mazgāja rasā  acis

Un iededza ugunskuru.

Dzirkst dārzā zvaigžņu jūra

Pilna krāsainu asteru buru

Vasara aizlec

Kā zaļa varde vasara aizlec

Kalnā,  kur pelēkas dzērves kliedz.

Rugājos salnas elpa tinas,

Mežmalās zili virši zied.

Kur vakaru ēnas garumā stiepjas,

Rudens Saulgriežu vārtos gozēties,

Kur septembris pietvīcis runā dzeju

Pret lietus mākoni atspiedies.

Kā zaļa varde vasara aizlec

Debesu dzelmē,

Kur krāsaini šļaksti

Zemes elpu un izelpu zīmē

Rudens dzeltenā rokrakstā.

Māmuļai

Vēl vakar vasara, ziedonis bija,

Kāzu viesi sauca – rūgts!

Vēl vakar tev klēpī zīdainis brēca,

Tiecās pēc mātes krūts.

Vēl vakar debesīs krita zvaigznes,

Pār galvu rudens lapu salūts.

Un gadu kausā tik daudz laimes,

Cik sudraba sniegpārslu egļu zaros.

Šodien vasara saules dzīpariem

Māmuļas mīļo vaigu gaismo.

Pilna sēta priecīgiem mazbērniem

Tiecas samīļot māmuļu sirmo.

Kā simtgadu liepai ražīgs tās mūžs -

Katru gadu medainos ziedos!

Katram pa medus saldumam dots

Pa bites dzēlienam iedots.

Tik daudz dots - pienācis laiks

Doto atpakaļ saņemt!

 Mūsu mīlestību, ko nerūsē  laiks,

Kas sirdī uz mūžu paliek.

Dziedu par upi

Dziedu par upi, kas mani apbūrusi
Tur savos krastos.
Vai esmu gūstekne? Vai nebrīvē
Dziesmas rastos?
Te aizrit laiks pa vertikāli –
Ceļas debesīs kļūstot par mākoņvālu.
Skan smiekli putniem līdzi,
Aug bērni, kas bauda šo paradīzi
Uz Zemes dzīslainās rokas,
Kur mums pieder viss!
Un ar katru elpu es dziedu par upi,
Kas mani apbūrusi tur savos krastos.
Un dzīvības tīmeklī smalkā
Turos staltajā krastā
Un savai upei piederu!

Vientulība

Vientulībā ziedi ātri vīst,
Ja blakus nav, kas dobes aplaistīs.
Ja blakus nav ne taurenis,
Nedz bite,
Nedz kāds, kam svarīga
Ir ziedu asinsrite.

Vientulība – laiks ir bende īsts,
Nogalinās pirms  sācis dzīt,
Ja blakus nebūs draugs,
Nedz drauga ēna,
Izmisums raus pušu
Dzīves vēnu.

Kas reiz pateiks

Kas reiz pateiks,
Kas uzminēs,
Kas mēs katrs bijām
Šai pasaulē?
Kur mūsu smiekli ,
Kur asaras,
Kur dvēseles sāpes,
Ciešanas?
Kas paliks pēc tevis un manis,
Kad Gans sauks mājās Avis?

Paliks reiz uzrakstīts vārds
Dvēseles valodā rakstīts,
Paliks  Zemes vējš,
Kas mūsu asaras žāvējis,
Paliks  smiltājā ierakstīts
Cilvēka  DNS

Zvaigžņu putenis

Zvaigžņu putenis šonakt dedzina krūtīs
Nepateiktus, neuzrakstītus vārdus.

Augusts naktīs sēj pļavās
Zvaigznes - riekšu pēc riekšas.

Gaismas pilnas ilgas

Tavā dzīvē gribu būt gaisma,
Kas spīd pār tevi katru brīdi.
Ja manis reizēm kļūst par daudz,
Ja pārāk apnicīgi spīdu,
Izslēdz kā saule jāņtārpiņu!
Vien nesamin vienaldzīgiem soļiem,
Kad ap tevi zelta spāres lido,
Kad ap tevi taurenītes košas
Rotaļīgi, viegli dejo.
Vien nenotrauc
Kā tārpiņu no smilgas, –
Man spārnu nav.
Ir gaismas pilnas ilgas.

Cik jauki

Cik jauki šodien lietus līt!
Skatos mākoņos, skatos peļķēs.
Aiz apkakles nebēdnes lāses krīt
Un   lāmu šļakatas zeķēs.

Vasarai zaļie logi vaļā,
Pland  jasmīnu aizkari vējā.
Mākonim vecās stērbeles plīst
Laižoties čigānu dejā.

Tik jauki šodien lietus līst,
Tik saldi smaržo zeme!
Un dvēsele vaļā lūst
Kā lauks, ko šķēlē lemess.

Kamēr vēl vasara

Dzeltenas liepas zied.

Vasara savu gājumu

Pretī rudenim iet.

Bet kamēr  dienas garas,

Naktis balts  miglas zieds,

Jāpaspēj čūsku nosist,

Kas slepus lavās pie sirds.

Jāpaspēj dvēseles mājai

Nomazgāt spodras rūtis,

Un mīlestības kokā

Svētelim ligzdu uzlikt.

Šonakt čatoju ar zvaigznēm

Šonakt čatoju ar zvaigznēm.

Taujāju, – kur tu mīti?

Vai mājo uz Vakarzvaigznes,

Vai  zvaigznes  zvirgzda,
Kas rudenī krīt?

Ja mīti uz Vakarzvaigznes,

Tevi vakaros satikt iešu,

Atmiņu tramīgos zirgus

Rieta pavadā siešu.

Ja mājo uz zvaigznes zvirgzda,

Ko rudeņos debesis sūta,

Vienmēr ilgošos tevis,

Lai kur tu Visumā būtu.

Bet bŗīdī, kad esi mirklis,–

Īsa zvaigznes ziba,

Jūtu, cik dziļa aiza

Ir Visuma bezgalība.

Liepziedu glāsts

Jūlija karstajā tveicē
Pretī nāk liepziedu  gatve.
Saldu smaržu glāsma
Kā meitu mani apņem.
Tā māte bērnībā tālā
Pa taku mani sagaidīt nāca,
Un smaržoja mātes mati
Pēc liepziedu saldā glāsta.

Ļaujos smaržu vilnim –
Elpoju vasaru krūtīs.
Liepziedi bišu pilni,
Zils padebess negaisu sūtīs.
Gaist vainas, rūgtuma kalni
Vasarīgs lietus līst
Un pelēko nedienu pelni
Kā lietus burbuļi plīst.

SAULRIETĀ

Ilgojos saulrietā kopā ar tevi
Gar jūru klusējot pastaigāt.
Maigi pieskarties tavām lūpām,
Apskaut, piekļaut sev cieši klāt.
Klausīties mūžīgo viļņu čukstos
Un trauksmainās sirds mūzikā.
Jūtas izsacīt glāstos var arī tā.
Vēlreiz būt tajā vietā un laikā,
Kur jūra ar debesīm tiekas.
Kur ir vienīgi mīlestība
Un nekam citam nav vietas.