Vieglums

No kurienes vieglums

Dzīves smagumu nest,

Kad rūpes smagas 

Kā nēši spiež plecus?

No kurienes vieglums

ik solī, ik smieklā,

Kad liekas ceļš beidzies –

Laiks pienācis krist...

No stiprām rokām

Un glāstu kārām,

Kas mīlot

Ceļ debesīs!

"Man pieder laiks" atvēršanas svētkos 2010. gada nogalē, Siguldā GUNDEGA SALNA

Klikšķini uz video 2x

Atnāc rudenī

Atnāc rudenī, kad lapas
Rudens vēji kokiem plēš,
Nāc, kad vientulības velniņš
Krūtīs nemierīgi sēž!

Nāc ar rudu lapu plaukstā,
Ja tev košu ziedu nav –
Tavu maigo roku skauta
Ziedēšu kā ceriņzars!

Uzplaukšu, kā būtu jūnijs,
Kā ziemas nebūtu nekad!
Ziedēšu kā uzzied jūra –
Ziliem vāliem ceriņzars.

Atnāc putenī, kad sniegi
Sirmu sarmu matos sēj,
Nāc, ja agrāk nevarēji
Svēta pienākuma dēļ!

Uzplaukšu, kā būtu jūnijs,
Kā ziemas nebūtu nekad!
Ziedēšu kā uzzied jūra –
Ziliem vāliem ceriņzars.

Veltījums Gundegai - "BRŪNACĪTE" 23.09.2011.

Uz video klikšķini 2x

Palūgšu vakardienai

Palūgšu vakardienai

Atmiņu dzirksti vienu,

Lai iedegtu sapņos tevi

Katru dienu!

Lai rāmi kuras tavs tuvums,

Vijot dzirkstošas nītis krūtīs,

Aužot maiguma pavedienus

Kā  zirneklītis sirds stūrī!

Lai  parastā ikdienas steiga

Neslāpē liegos rakstus,

Lai domu dzīparos audies,
Lai sirds tevi patur! 

Palūgšu vakardienai

Atmiņu dzirksti vienu,

Lai iedegtu sapņos tevi

Katru dienu!

Kārtējā vasara

Vasara – kārtējā vasara

Kā koša lapa krīt.

Krīt kā dzeltens ābols,

Salnas noskūpstīts.

Aizripo rasainā tālē

Krāšņās un tveicīgās dienas,

Aizplīvo gājputnu spārniem

Viena pēc otras.

Košā uzvalkā tērpies,

Veltēm pilniem groziem,

Rudens kā prec'nieks nāk sētā

Un dāvina mārtiņrozes.

Dāvina degošu sirdi–

Dāsni noklāj pie kājām,

Bet sirds gulbjus debesīs pavada,

Krūtīm piespiestām delnām.

Bērnības sapņu pļava

Balto margrietu,

Zilo zvaniņu pļava,

Kur sārtas zirgskābenes

Zaļš sienāzis gana,

Kur tauriņi – krāsaini sapņi ganās,

Un smilgas viļņo kā jūra bangās.

Tā pļava ir manas bērnības sapņu pļava –

Citas tik tuvas man nav.

Kur noburts princis nakts miglas zirgā jāja,

Kur pļavmalā dēdēja kuprainas raganas māja,

Un naktsvijoles – līgavas trauslas,

Līgani dejoja sadevušas plaukstas.

Tā pļava,– manas bērnības sapņu pļava,

Izsmaržojusi rudens vējos,

Bet citas tik tuvas vairs nav,

Un es kā magone atmiņu vējā

Vēl sējos un sējos.

Pelēkais dadzis

Mana dārza pelēkais dadzis

Sprēgā košās dzirkstīs –

Neatlaidīgi cīnās par manu sirdi.

Pieķeras piedurknei

Un neatlaiž pirkstus,

Bet es lūkojos uz madarām,

Pīpenēm, flokšiem –

Dīķmalā pēc vilkuvālēm,

Dārzā rožu puduriem košiem.

Bet pelēkais dadzis sprēgā

Un sprēgā sarkanām dzirkstīm,

Un piedurknei pieķeras

Neatlaidīgi pirksti.

Pieķeras un nelaiž vairs vaļā –

Pelēkais dadzis tur mani

Savā varā.

Pieņem kā krustu

Nakts aizkrāso logus
Kā mākslinieks.
Pieveru plakstus, lai justu
Caur asins dunu pirkstgalos,
Tavu drebošo pulsu.
Aizdegos glāstos – nebaidies,
Pieņem mani kā krustu –
Mīlestību neizvēlas,
Tā atnāk, lai nepazustu
Liktens ceļos un neceļos.
Tā atnāk un ir tikai mūsu.

Caur asins dunu pirkstgalos
Gūstu tavu bēgošo sirdi.
Gleznotājs Nakts logā iekāries
Iekrāso rītausmas sliedes.

Aizeju neatskatoties

Aizeju neatskatoties,
Kā bijušā nebūtu žēl.
  Ogles vasaras kamīnā
  Drudžaini sūrstot kvēl.

  Dzērvēm no spārniem
Pil rudens – raud
  Zilpelēks mākonis skumji,
  Dārza malā sūrenes
Dziest noziedējušas sūri.

  Aizeju neatskatoties,
Lai neredzi manas acis!
Par vētrām, ko krūtīs nesu,
Tev rudens lapkritis stāstīs.

Un sudraba dzērvju bultas
Šķels gaisu, kā piesakot karu.
Es aizeju neatskatoties –
Pil uzplēsts saulriets
Gar debesu malu.

ROŽU PELNI (VIDEO)

Rožu pelni

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,

Kas kails un vientuļš stāv.

Tu nenāci, kad tas plauka

Un rotājās lepns kā pāvs.

Kur varēji slēpties no vējiem

Un nedienu mākoņiem melniem.

Vairs rožu puduri nezied –

Vien gaistoši rožu pelni.

Un nu jau drīz sasnigs sniegi,

Dārzs taps svinīgi balts,

Koku pazarēs skanēs

Vēju skanīgais alts.

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,

Neļaušu kājām mīt

Dvēseles klusumu balto,

Kur sniega rozes zied.

Saviem vējiem

Šonakt manī vēji vējo

Sirdī ielūguši alkas –

Četrus gadalaikus

Lūguši uz talku.

Durvis atvēruši

Visām debesu pusēm,

Vien tu kavējies...

Aiz durvīm stāvi,

Klusē.

Šonakt krūtīs ziemas ledu

Lauzis pavasaris.

Sējis sirdī magoņlauku,

Rudzupuķes arī.

Šonakt manī vasara

Kā grieze dzirkles cilā,

Griež vālos rūgtās asaras,

Lai gaist kā viegla migla!

Šonakt rūsam rudenim

Ir kur pielikt roku –

Dienas baltās, nebaltās

Atmiņu pūrā loka.

Šonakt brīnos,

Cik daudz sevī varu –

Pati saviem vējiem vinnēt

Drūmo domu karu.

Vien tu kavējies

Uz apsnigušā sliekšņa.

Varbūt baidies,

Ka vairs nelaidīšu iekšā?

Izdziedāt sāpes

Izdziedāt sāpes,

Kas dvēselē krātas,

Tas ir kā mūžu izdziedāt!

Izdziedāt prieku,

Izdziedāt bēdas –

Visu, kas sirdī krāts.

Izdziedāt dziesmā

Putniem līdzi,

Izdziedāt rudens

Vētru aukās,

Izdziedāt asnos,

Kas pret sauli stīdz,

Izdziedāt kā asaras

Plaukstās.

Izdziedāt sāpes,

Kas dvēselē krātas,

Tas ir kā mūžu izdziedāt!

Kad nakts

Kad nakts met debesu jūrā

Zilu ilgu sietu

Un sapņus kā zvaigznes smeļ,

Domās ceļu mīlestības tiltu

No debesīm līdz zemei.

Un lūkoju spožākās zvaigznes,

Kas šonakt lejup krīt,

Tev klusiem pūces

Spārniem aiznest,

Zem tava loga iedēstīt.

Kad rīts nakts zvejas laivu

Apkārt gāzīs,

Pār zemi zelta zvīņas birs,

Zem tava loga mārpuķītes ziedēs

Un rasā norasojis rīts.

Kurš pirmais

Es no tevis, tu no manis

Kā no akas smeļam veldzi –

Viens otru malkojam un baudām,

Baudot karsto mīlas tveici.

Aiziet dienas, aizsteidz gadi –

Sausi raugās akas grodi.

Novītuši mīlas stādi,

Saplīsuši puķu podi.

Kurš no kura vairāk ņēma,

Vairāk dzēra, mazāk deva?

Kurš pirmais izsīkstēja,

Kurš pirmais nepiedeva?

Laime

Ja es būtu laime,

Soli solī ar tevi ietu,

Acis nenovērstu.

Ja es būtu laime,

Ik brīdi tavā  

Tuvumā sērstu.

Bet es tava

Ikdiena esmu.

Kopā priekos, bēdās

Līdz nāve šķirs.

Un tu to pat nenojaut,

Cik liela laime tā ir!

Pēdējais maigums

Rudens kvēl košos 

Ugunskvēlos –

Dedzina pamali

Mirdzumā kairā,

Pie kājām krīt

Vasaras pēdējais

Maigums.

Tevi sasildīt vēlos

Lapkriša salnajos rītos,

Dienās lietavās tītās.

Ap pleciem tīt siltu

Glāstu,

Pāršķirt pelēkās

Dienas

Ar dardedzes tiltu –

Būt blakus brīžos,

Kad vajadzīgs glāsts

Un rokas siltas!

Likteņa līnijām saujā

Sūra likteņa līnijām saujā,

Svētām dienām, ko nākotne kurs,

Zina vienīgi debesis –

Zilais debesu jums.

Varbūt to zin' arī jūra –

Dzelme un jūras sāls?

Varbūt to zina Vezuvs –

Snaudošais uguns zvērs?

Bet atcerēsies vien zeme –

Baltā smilts,

Sarkanais māls.

Dienas atspulgs

Mākoņu putni,

Saulrietā mērktiem spārniem,

Debesu audeklā

Dienas atspulgu zīmē.

Mirklis un saules ceļš

Jūrai pārtecēs pāri.

Sudraba vižņos

Šūposies gulbju pāris.

Vējš kaiju smieklus sies

Jūrmalas priedēs.

Tavs tuvums un jūra

Dienas atbalsis kliedēs.

Rudens vēl tikai

Rudens vēl tikai iespēlē

Vēja akordus bērzos.

Nesteidz krāsas jaukt paletē –

Ar āboliem našķojas dārzos.

Rudens vēl tikai iekrāso

Pa košai lapai kļavās.

Ar sudraba rasu apraso

Rītos un vakaros pļavas.

Rudens vēl tikai vārtus vērs.

Degs Rudens Saulgriežu sārtus –

Krāsainas petardes salutēs

Un košā lapkritī pārtaps.

Tikai vienu vārdu

Tikai vienu vārdu!

Bet es tik daudz gribu pastāstīt 

Kā manā pusē

Vasaras naktīs zvaigznes krīt!

Kā rīta migla – gaisīga upe

Pār pļavām slīd.

Kā lapsēni draiskojas norā,

Kā piekūns ceļas debesīs

Un kā bulta zemē krīt.

Ka sirds kā mežezers rāms,

Tevi gaidot silst,

Kad nāksi kā briedis

Ūdenī brist.

Vakar ezerā ielaidās gulbji.

Šorīt ziedus atvēra

Ūdensrozes un lēpji.

Bet šonakt skatos –

Debesīs mēness dilst.

Mežezers pilns

Zvaigžņu atspulgu

Silst.

Sirds rudeņo

Sirds rudeņo,

Kad pienāk septembris 

Bez stārķiem,

Un asā vējā vientulīgas 

Lapas ris.

Kad mākoņi pie zemes

 Pienāk tuvāk,

Un asinssarkans 

Kvēlo pīlādzis.

Sirds rudeņo,

Kad tālē aizplīv putni

Kā lakati uz auklas izžauti.

Kad bērziem

Zeltaini top mati,

Un salna rītos

Izkar izkārtni.

Sirds rudeņo.

Bet rudens saules zeltu

Saujām

Kuplos bērzos sēj!

Kā gan es to nemanīju,

Cik līksmi

Bērzu zari smej?

Rudens Saulgrieži

Ver plaši vārtus –

Uz rudens pusi 

Ceļarādi vērš

Un mīļas acis

Slīd pār mani

Kā silts un glāstošs

Dienvidvējš.

Ja tuvums nomāc

Ja smagi,

Ja tuvums nomāc,

Nenāc pie manis – nenāc!

Esmu nātre

Dažbrīd dzēlīgi asa,

Bet arī tu noglāstīt

Neproti pats!

Kā dzelkšņi esam

Uz rozes kāta,

Ko par dzīvi sauc.

Tik grūti piedot!

Vārdi – akmeņi smagi,

Reizēm mēmi – neceļas,

Bet kad krīt, sāpīgi sit.

Ja smagi,

Ja tuvums nomāc,

Nenāc pie manis – nenāc!

Kad rudens salnās

Jaunības kaisme balos,

Nosarmojis meklēsi

Manas siltās delnas, –

Dzīvi nevar kā profilu

Draugiem.lv dzēst!

Sirds rudens pelnos

Samtaini maigus

Vizbuļus sēs.

Nerādies

Nerādies man acīs
Un man  sapņos  nerādies–
Nevēlos  tevi  redzēt,
Viss starp mums beidzies!

Vītuši  pļavas ziedi,
Blāv zārdi kā pamesti kauli.
Taisnošanās lieka,
Melns tūcis aizēno sauli.

Vien rudenīgas aukas
Rūsošas lapas auklē,
Sūrstošas atmiņas glabā –
Ziemājus dvēseles laukā.

Lai kā tuvuma vairos,
Aukstos sniegos bēgu,
Plaukst maigums zaros
Ar vēl lielāku spēku.

Ko iesākt ar dārgo sēklu

Liktenis krūtīs ko sējis?
Tā asno, zaļo un zied,
To nespēj lauzt gaisīgi vēji.

Nerādies man acīs
Un man  sapņos  nerādies –
Man kā kaķei spītīgs prāts
Līdz labinot pielūgsies.

Esmu laimīga

Visu dzīvi pazīstami esam.

Esmu laimīga,

Vien daždien sāpīgs vaigs.

Dienām izauklētais grūtums

Tapis viegls kā pūķis

Debesu zilgmē laists.

Izplaukuši ziedpumpuri,

Saldmes pilni ziedi.

Kā baltābelei zari augļos līkst.

Esmu laimīga, bet bieži

Sirdī zaļa nātre dīgst.

Zinu – aizies sniegi, zudīs ledi,

Pali ziemas duļķes aiznesīs.

Vakarvējam izkratīšu sirdi,

Nakts rāmā dvašā

Smeldze dzīs.

Visu dzīvi pazīstami esam.

Esmu laimīga,

Bet nesaprasta.

Savu mūžu kā pacietīga upe

Tavos stāvos krastos plūstu.

Kad nevajag daudz

Ir brīži, kad nevajag daudz –

Vien maigu skatu vai glāstu.

Lai sirdī mājvietu rod prieks

Kā putns rod pazarē ligzdu!

Ir brīži, kad nevajag daudz –

Lūpām skūpstu skurbīgo punšu.

Krāšņu ziedu kā mīļumu maigu –

 No debesīm mēnesi neprasu.

Kopīgi putnus laist debesīs,

Kas krūtīs vijuši ligzdu.

Mīlestība lai asnus diedz

Arvien augstāk un augstāk!

Un tad jau ir debesis,

Mans mīļais, labais!

fotodzeja

sarmoti ziedi (VIDEO)

Atsūti ar vēju

 Atsūti ar vēju čukstiem

Bērza zaros līganos

Mīlestību patiesu un īstu –

Nesarautu gabalos!

Tādu, ko vairs nevar zaudēt,

Tādu, kas vairs nevar zust.

Vaigu stumbram pieglaudīšu,

Sadzirdēšu pukstam to.

Bērza tāsī ieskrāpēto

Mīlestību mūžīgo – 

Sirdi bultas caururbto.

Lai dzērves rudenī kliedz

Lai dzērves rudenī kliedz,

Lai dzestri aust rīti!

Vēl atvasara saudzīgi skaus,

Zem kājām klās zeltainas nītis.

Vēl septembra naktis audīs

Lakatu košu un krāšņu.

Ar māsu – rītausmu veikumu dalīs,

Sies bērzos dzeltenas bārkstis.

Lai dzērves rudenī kliedz!

Debesis vilina gājputnu kāšus.

Šīs ilgas putniem neaizliegt,

Lai kā gribētos.

Lai dzērves rudenī kliedz!

Mums caur lapkriti brist nāksies.

Ai ,kā nāksies!

Mīlestība

Zinu, ka mīlestība!

Zinu.

Jo tikai mīlestība

Drupina mani kā maizi –

Pa drupatai izkaisa.

Vien Dieviņam lūdzu

Lai nepietrūkstu,

Lai pietikt varu

Līdz kā ābele lūstu!

Zinu, ka mīlestība!

Zinu.

Jo tikai mīlestība

Paliek un nezūd

Mūžībā.

Divas pusītes

Vienkārši būt blakus.

Kopā – divatā.

Pamest rūpes, raizes –

Atstāt atmatā.

Rīts mīs jaunas pēdas

Dzīves lielceļā.

Vienkārši būt tuvu

Saudzējot.

Laiks dzen gadu buras

Nežēlojot.

Būt tuvumā,

Kad esi vajadzīgs.

Klusā pusnakts stundā,

Vai kad mostas rīts.

Tik vienkārši kā esi

Un kā esmu es –

Viena salda augļa

Divas pusītes.

Rokas nemelo

Rokas nemelo.

Lūpas mānīt var.

Plauksta plaukstu jūt,

Ja glāstot skar.

Vārdi vējā zūd.

Rokas nemelo nekad.

Vārdi baidās patiesi būt –

Paslēpes spēlē.

Plaukstas nemelo nekad.

Labi, ka ir mīlestība

Labi, ka ir mīlestība,

Ko nevajag slēpt.

Ko nevajag no sirds laukā dzīt,

Kā ļaundari ieslodzīt.

Ko var ne vien acīm sagaidīt

Un acīm pavadīt!

Labi, ka ir mīlestība,

Ko neaizliegt.

Kas sirdī kā apinis dīgst un vijas.

Dvēselē zied kā vārdi dzejai.

Ka ir mīlestība,

Ko drīkst visai pasaulei kliegt,

Ko ne radam, ne draugam

Neaizliegt.

Tev būšu tik cik mani atcerēsies (VIDEO)

Tev būšu tik,

Cik mani atcerēsies,

Kad sniega bites spietos

Sirmās ābelēs,

Kad mūsu dārzā,

Gadiem aizaugušā,

Reiz puķu zirņus 

Dobē sēsi.

Tev būšu tik,

Cik vējš pār klaju lauku

Skrien aizgūtnēm -

Elpu raudams ciet.

Un katru gadu

Mazā alvas pikā,

Kad draugu pulkā
Iesi laimes liet.

Un skūpstā kaislīgā

Kā maija naktis

Es būšu tai

Saldmei klāt,

Ko tavas lūpas

Tieksies citām dāvāt,

Lai sevi aizmirstībā

Mierinātu.

Tev būšu tik,

Cik mani atcerēsies.